Francijas stāsts

1.diena. 

2014.gada 21.aprīlis. Pirmdiena. Otrās Lieldienas. 

Latvijā vēl tikai pirms nedēļas ir aiztapoti bērzi pēc pavasara sulu tecināšanas. Lapas kokiem vēl nav saplaukušas, toties laiks strauji iesilis līdz pat 20 grādam. Rīta pusē jau jādodas ceļā- vispirms Gulbene - Rīga, tad Rīga - Parīze, un visbeidzot Parīze - Pau, kur projekta "E-rurality" ietvaros paredzēts pavadīt 3 dienas. 

Kamēr virtuāli iedomājamies garās stundas, kas jāpavada ceļā-  mazliet par pašu projektu.

Vēl pagājušā gada oktobrī ikviens esošais un potenciālais uzņēmējs tika aicināts piedalīties projekta "E-rurality" aktivitātēs, kuru uzsāka realizēt biedrība "Valmieras Biznesa un inovāciju inkubators". Projekta laikā līdz pat 2015.gada augustam biedrība turpinās organizēt dažādas aktivitātes: informatīvus, izglītojošus seminārus un apmācības. Šī projekta ietvaros gada sākumā notikušais seminārs-apmācības "E-komercija: iespējas pirkt, pārdot un sadarboties" ir bijis viens no visu laiku labākajiem, kādus es savā dzīvē esmu apmeklējusi! Tieši praktiski mācījāmies par e-mārketinga iespējām sociālajos tīklos, SEO iespējām, kā arī apguvām mājaslapas/e-veikala veidošanas pamatus anaZana platformā.

Projekta ietvaros plānoti arī pieredzes apmaiņas braucieni uz Franciju, Spāniju, Čehiju, Ungāriju un Lielbritāniju. Mēs - dodamies uz Franciju!

Pēc 2 ar pus stundu lidošanas nolaižamies Parīzē, Šarla de Golla (CDG) lidostā. Tā ir lielākā no divām lidostām Parīzē. No CDG lidostas esot -  45 minūtes līdz Parīzes centram, 10 minūtes līdz Disnejlendai un stunda līdz Briselei. Bet mēs – atrodam autobusa pieturu turpat ārpusē, lai dotos tālāk uz Parīzes otru lidostu- Orly (ORY). Tā atrodas 14 kilometrus uz dienvidiem no Parīzes un pēc krietnas pusstundas brauciena, kas maksā 21 Eur, esam klāt. Sākumā likās, ka 4 stundas, kas atvēlētas, lai atrastu otru lidostu, pareizo terminālu, piereģistrētos, ir laiks, ko nekādi nedrīkst lieki tērēt, tomēr izrādījās, ka tas ir vairāk kā pietiekami, pat ja visas lietas neiet raiti. 

Vēl ir laiks, lai iedzertu kafiju. Kafijas tasīte maksā 6 Eur- nē, kafiju vairs negribās… Bet tas tikai tāds pirmais šoks, kamēr pierod pie cenām. Taču ļoti gribās dzert, tāpēc nopērku savā dzīvē dārgāko 0,5l Coca-Cola pudeli par 3,95 Eur.

Bet, starp citu, ja par kafiju- tā Francijā ļooti laba! Bet laiks Francijā nebūt nebija tik silts kā Latvijā- tikai ap +15C, lai gan viss zaļš un pavasaris pilnos ziedos- ziedēja viss, kam nav slinkums- augļukoki, košumkrūmi, ceriņi, kastaņas, īrisi, pienenes utt. Tāds laiks saglabājās visu nedēļu, bet pēdējā dienā pat lija- gribētos domāt, ka daba no mums šķiroties raudāja…

Izlidošana uz Pau 21:30. Lidmašīnai paceļoties, ārā jau tumšs, tāpēc jo izteiksmīgāk redzami Parīzes apmēri. Tur tālumā- izgaismots Eifeļtornis… Ne mazākās nojausmas, cik tas īstenībā varens, bet te- tik miniatūrs un skaists! 

Atceros, vēl pagājušā gada Ziemassvētkos izmantoju iespēju, kad biju palikusi mājās viena un atkal uzšuvu darbiņu jaunā tekstilmozaīkas tehnikā. Domubiedru grupā portālā draugiem.lv tajā pašā dienā ievietoju bildi ar uzrakstu, ka uzšuvu savu Ziemassvētku sapni… 

Par atbildi mana pasniedzēja ievietoja savu atpūtas mirkli Eifeļa pakājē, uz ko, savukārt, atbildēju, ka arī man noteikti kādreiz būs tāda bilde! Labi, - nodomāju, - nesanāca īsti tāda, un tomēr- es to redzēju! 

Nolaižamies Pau-Pyrénées lidostā 22:30. Maza vilšanās, ka neviens mūs nesagaida, sabiedriskais transports svētkos nekursē, un arī taxi stāvvietā neviena mašīnas. Ja ne cerība uz 3 francūžiem, kas arī gaidīja taxi no tā paša lidmašīnas reisa, plāna B uz to brīdi mums nebija. Laiks ritēja, gaismas lidostā pamazām izdzisa, bet taxi nerādījās… Doma iet ar kājām cita starpā arī pavīdēja, taču mēs vēl nezinājām, ka līdz pilsētas centram 12 km. Šķiet, pēc kādas stundas francūži sāka nervozēt- kaut kam zvanīja, kaut ko sarunāja, un drīz vien taxi bija klāt.

Pirms brauciena biju dzirdējusi un lasīju par iespēju, ka angļu valodu sapratīs jaunieši, un tie būs izpalīdzīgi, tomēr jābūt gatavam tam, ka valodas nezināšana būs pastāvīgs piedzīvojums. Kaut kādā mērā tā ir- bet francūži nerunā angliski ne jau principa pēc,- viena daļa patiešām to nesaprot. Ir sajūta, ka viņi paši jūtas tik lieli un vareni, ka angļu valodu nemaz nav nepieciešams zināt. Un šeit nav ne kripatiņas sarkasma! Viņi tādi arī ir! Ne velti katru gadu 45 miljoni tūristu ierodas Parīzē, lai paši savām acīm pārliecinātos, kādēļ tā ir tik iespaidīga. Tā vai citādi- otra daļa angliski saprot, tāpēc par problēmu to nosaukt nevar. Par īpaši sirsnīgiem viņus arī nenosaukt, bet mēs patiešām nekur nesastapāmies ar nelaipnu attieksmi. Arī  šeit- viņi bija tik laipni, ka paņēma arī mūs savā pulciņā un visi kopā devāmies uz pilsētu. Kamēr tikām līdz viesnīcai Appart’City Centre, bija jau krietni pāri pusnaktij.

2.diena. 

2014.gada 22.aprīlis. Otrdiena.

Laika starpība 1 stunda no rīta bija tieši laikā- ja mierīgi cēlāmies 8.00, tad pie viņiem bija tikai 7:00. Tas ļāva nesteidzīgi paēst brokastis, kas viesnīcas kafejnīcā maksā 9,50 Eur. Katrā viesnīcas numuriņā ir maza virtuvīte ar elektrisko plīti, izlietni, mikroviļņu krāsni, ledusskapi, visiem nepieciešamajiem traukiem un pat trauku mazgājamo mašīnu, ka viena daļa to noteikti arī izmanto. Maza vilšanās- nav augļu un siera. Brokastojot apspriežam viesnīcas īpašnieka iespējamo aizraušanos ar ūdeņiem, jo pie sienām visas fotogrāfijas par jūras tēmu.

9:30 paredzēta tikšanās Pistes –Solidaires birojā ar pārējiem dalībniekiem, tāpēc  dodamies ceļā, kas pēc kartes spriežot, nav tālu. Šeit:

Liekas mazliet dīvaini, ka pilsēta tāda uzkrītoši tukša, ja pēc pulksteņa darba diena ir sākusies. Kad vēlāk to jautājām franču kolēģei- viņa saka- tāpēc, ka visiem esot mašīnas! Bet mašīnu arī nav! Tad izrādījās, ka viņiem uz Lieldienām 2 nedēļas ir brīvdienas.

Latvieši, kā vienmēr punktuāli- ierodamies 10 minūtes ātrāk un esam pirmie. Pamazām ierodas arī pārējie, un mēs iepazīstamies: Hetty ar vīru no Anglijas, Jana un Katerina no Čehijas, Gabor un Marton no Ungārijas, Roberto, Erika un Esther no Spānijas, es un Krišus no Latvijas un Mathiew un Flora no Francijas. Pēc omulīgās iepazīšanās, dodamies uz semināru telpu runāt par nopietnākām lietām.

Mathiew un Flora mūs iepazīstina ar soho-solo projektu Žērā. Info par to atrodama mājaslapā http://www.soho-solo-gers.com, diemžēl tikai franču valodā.

Žēra (franču: Gers) ir viens no astoņiem Dienvidu-Pireneju reģiona departamentiem. Tā platība 6257 km², bet iedzīvotāju skaits- 187 tūkstoši. Iedzīvotāji pārsvarā nodarbojas ar lauksaimniecību, tas ir vismazāk apdzīvotais departaments Francijā, nav rūpniecības, auto maģistrāļu, tādēļ tikai likumsakarīgi, ka tīrākais gaiss un arī cilvēki šeit dzīvojot ilgāk.

Soho-solo projektā ir apvienojušās 47 pašvaldības, lai aicinātu ģimenes no pilsētām uz laukiem- ar savu biznesu vai tikai ar domu par to, sniedzot palīdzību visos soļos, praktiski no A līdz Z, un tam nav laika limita- 1 mēnesis vai pāris gadi- cik katram nepieciešams, tik atbalsts tiek sniegts. Jau mājaslapas sauklis vēsta: Nāc dzīvot un strādāt ideālā vidē, lai attīstītu savu profesionālo darbību! Gan šeit, gan vēlāk biju pārsteigta par to, cik ļoti daudz Francija iegulda lauku attīstībā- dara visu iespējamo, lai attīstītu lauku rajonus, piesaistītu tiem cilvēkus, kam diemžēl savā ziņā pilnīgs pretstats ir Latvijas politika lauku rajonu attīstības jomā…

3.diena

2014.gada 23.aprīlis. Trešdiena.

No rīta tikšanās ar digitālās aģentūras „numerique64” pārstāvjiem. Viņu mājaslapa www.numerique64.fr atkal diemžēl tikai franču valodā.

Aģentūras darbības jomas:
1) interneta projektu administrēšana, kas, savukārt, nozīmē samazināt papīra izmantošanu, vairāk izmantojot modernās tehnoloģijas;
2) palīdzība skolām, nodrošinot tās ar tehnisko un metodisko apmācību;
3) elektroniskā arhivēšana, kas ir sarežģīts jautājums digitālās revolūcijas sabiedrībā;
4) digitālā solidaritāte- atbalsts senioriem un invalīdiem, kas bieži vien ir tālu no IT, it sevišķi lauku apvidos;
5) „pārvietojamā digitālā prakse”, kad ar portatīvajiem datoriem izbrauc uz apmācību vietām, lai palīdzētu mazināt šo „digitālo plaisu” starp tiem, kas izmanto informācijas tehnoloģijas un tiem, kas dažādu sociālo, ekonomisko, ģeogrāfisko vai paaudžu iemeslu dēļ ir tālu no tā.

Tomēr interneta izplatīšanās sabiedrībā nedrīkst novest pie tās dehumanizācijas. Tāpēc aģentūras uzdevums ir stiprināt vai izveidot jaunas sociālās saites, lai cīnītos ar izolāciju, padarītu dzīvi vieglāku, nostiprinātu demokrātisku līdzdalību un sekmētu teritorijas ilgtspējīgu un inovatīvu attīstību.

Informācijas tehnoloģijas Francijā, protams, ir ļoti attīstītas, tomēr tieši interneta pieejamība Latvijā ir daudz labāka. Jā, ir divas (vismaz) lietas, kur mēs- latvieši esam varenāki par varenajiem francūžiem- interneta pieejamības un vides tīrības un sakoptības ziņā.

Pēcpusdienā mums ir brīvais laiks, jo kaut kādu iemeslu dēļ ir atcelta nākamā tikšanās. Katrs to izmanto pēc saviem ieskatiem- kāds viesnīcā atpūšas, kāds dodas pa veikaliem, bet mēs- zinātkārie un ceļot mīlošie latvieši- iepazīt pilsētu.

Tātad, Pau (izrunā: Po) ar 80 tūkstošiem iedzīvotāju (kā mūsu Liepāja) ir 56. lielākā pilsēta Francijā. No Pau ir tikai 100 km līdz Atlantijas okeānam un 50 km līdz Pireneju kalniem, bet tūlīt aiz tiem- arī Spānija.

Franču rakstnieks un dzejnieks Alfonss de Lamartins (1790-1869) ir teicis: "Pau has the world's most beautiful view of the earth just as Naples has the most beautiful view of the sea." Es to tulkotu: “No Pau paveras pasaulē skaistākais skats uz zemi, tāpat kā no Neapoles- uz jūru.” Nezinu, kāds skats ir no Neapoles, taču attiecībā uz Pau- no tās patiešām paveras fantastisks skats uz Pireneju kalniem.

Galvenā pilsētas daļa atrodas uz klints apmēram 30 metrus virs Gave de Pau upes. Dzelzceļa stacija ir apakšējā daļā, bet apakšējā un augšējā daļas ir savienotas ar trošu ceļu, kas ved uz Place Royale, no kurienes arī paveras nepārtraukta panorāma uz Pireneju kalniem.

Boulevard des Pyrénées rietumu galā atrodas majestātiskā pils Chateau de Pau:

Austrumu galā atrodas Palais Beaumont pils ar skaistu parku:

Francūži paši šeit lepojas ar to, ka Pau ir devusi pasaulei divus karaļus. Pau dzimuši: Francijas karalis Henrijs IV (ap 1550.) un Zviedrijas karalis Čārlzs XIV (ap 1840).

Pau ir mājasvieta autorallija sacīkstēm Grand Prix de Pau, kas šeit notiek kopš 1930.gada. Tāpēc uz ietvēm ir nožogojumi, kas ikdienas gājējam ir mazliet apgrūtinoši.

Divas dienas nelika mieru doma, ka vajadzētu izmēģināt tūristu velosipēdus, lai “apgūtu” pēc iespējas vairāk pilsētas teritorijas. Tā izrādījās sava veida pieredze, jo visa instrukcija- atkal franču valodā! No vienas puses neizpratne- kam tad tie velosipēdi domāti, ja ne tūristiem? Bet no otras puses- nekādu brīnumu- tie taču varenie francūži! Katrā ziņā kādā brīdī sapratām, ka bez profesionālas palīdzības galā netiksim. Bet sistēma, protams, laba!

Pau ir mīlīga un jauka vieta, kur var braukt atpūsties, kad ir vēlme nomainīt populārus tūristu iecienītus objektus pret tipisku franču pilsētiņu.

4.diena

2014.gada 24.aprīlis. Ceturtdiena.

Brokastīs ir gan augļi, gan beidzot arī siers! Pie sienām nomainītas bildes- jūras skatu vietā mīlīgas fotogrāfijas ar pūpoliem un citiem pavasara elementiem.
Šodien paredzēts braukt uz apmēram 50 km attālo Bedous ciemu Pireneju kalnu ielejā. Platība: 11.64 km²,iedzīvotāju skaits: 542. Sākumā tikai tālumā redzamas sniegotās kalnu virsotnes, bet jo vairāk tuvojamies kalniem, jo iespaidīgāki tie paliek.

Bedous- fantastiska vieta, es varētu te dzīvot! Lai kur pavērstos skatiens, apkārt kalni ar sniegotām virsotnēm, kuras ik pa laikam aizsedz garām slīdoši balti mākoņi. 

Dīvaini, ka problēma ciemam tā pati- kā piesaistīt un ieinteresēt cilvēkus nākt dzīvot uz ieleju. Ko uzskata Bedous par prioritārām lietām, lai piesaistītu ģimenes: pirmkārt, veselība. Šajā nelielajā ciemā viņi ceļ tādu kā medicīnas centru, kur strādās dažādi speciālisti un ārsti. Viņiem ir svarīgi, lai medicīnas pakalpojumi būtu pieejamāki.

Otrkārt, izglītība. Treškārt, internets. Un ceturtkārt, brīnišķīga ieleja! Pirmajās trijās viņi iegulda daudz naudas un līdzekļu, bet ceturtā tāpat nāk bonusā.
Un viņiem izdodas. Katru gadu ielejā uz dzīvi pārceļas ap 20 ģimenes.

Apmeklējam zīmola Alabandine ražotni. Te vienuviet apvienota ražotne, suvenīru veikaliņš, kafejnīca un uz to brīdi 2 izstādes- foto un mākslas darbu. Tiek ražota  gultasveļa, spilvendrānas, galdauti, apģērbs, kā arī top mākslas darbi.

Ja par tekstilizstrādājumiem, tad cik liela ir iespēja satikties divu dažādu valstu pārstāvjiem vēl trešajā valstī ar vienādu aksesuāru? Liela. To, ka latviete un čehiete satiekas kaut kur Francijā ar vienādām šallītēm ap kaklu, ir apliecinājums tam, ka Ķīna ir visur!

Daba brīžam atgādina Latvijas laukus maija mēnesī- sulīgi zaļa zālīte (vietām jau nopļauta), gar ceļa malām salapojuši koki, aparti lauki. Un tomēr- ceļi nodod-  šeit braucot nepurina, nekrata…

Vai cita ainava ar bērziem, upīti, kas varētu būt kā pie mums- un tomēr nē- kalni fonā…

5.diena

2014.gada 25.aprīlis. Piektdiena.

No rīta 6.00 sākas atpakaļceļš, kad pie viesnīcas gaida taxi. Ar ungāriem dzīvojām vienā viesnīcā, tāpēc norunājām kopā doties uz lidostu. Lidostā vēl satiekamies ar čehietēm, kurām gan cits reiss. Lidmašīnā noskaidrojam, ka ungāriem no Šarla de Golla lidostas reiss tikai pusstundu vēlāk kā mūsējais. Teorētiski izdomājam, ka mums ir 1,5 stundas brīva laika. Martons grib redzēt Eifeļtorni. Es arī! Diezgan riskants pasākums, ņemot vērā, ka vienmēr var gadīties neparedzētas kavēšanās (kas ir ironiski, bet taču gadījās- gan metro kavēšanās, gan neparedzētas pārsēšanās) Un tomēr! Orly lidostā Gabors dodas uz Šarla de Golla lidostu, mēs- 3 pārējie- centra virzienā. Pilnībā uzticējos abiem puišiem, kuri, kā jau bija pierādījies, ir ar ieprogrammētu labu navigācijas sistēmu arī bez jebkādu papildus moderno tehnoloģiju pielietošanas. Braucām ar metro, kas, manuprāt, bija īsts labirints vairākos stāvos, ar vairākām pārsēšanās reizēm (kaut gan pieļauju, ka tas ir vienkārši, ja saprot tā sistēmu).

Vēl metro pirms izejas uz torni.

Un pēc brīža Eifeļtornis jau paveras skatam pāri koku galotnēm!!! Franču inženierim Gistavam Eifelim, to uzceļot, lai 1889.gada pasaules izstādē parādītu dzelzs konstrukciju neizsmeļamās iespējas, tas ir izdevies! Tas ir TIK milzīgs!!!  Fantastisks! Daudziem cilvēkiem toreiz likās, ka tornis ir pārāk moderns, ka tas pilnīgi neiederas Parīzes ierastajā ainavā. "Ir jābēg prom no Parīzes, jo visur rēgojas šis izaicinošais briesmonis", tie teica. Bet tagad- miljoniem tūristu dodas uz torņa augšējo platformu, lai priecātos par Parīzes skatiem.
Laika mums praktiski nav, - ātri nofotografēties un steigšus uz lidostu. 

Un, lūk! 
Man ir Tāda bilde!

Bet Latvijā joprojām spīd saulīte. 
Pa ceļam uz mājām ausīs joprojām dzirdama skanīgā franču valoda, acu priekšā redzams varenais Eifeļtornis, bet galvā skaidra pārliecība par to, ka sapņi piepildās…